Zane K. Kļaviņa, stāvot pie Hongkongas Izglītības universitātes ieejas vārtiem. Foto no personīgā arhīva.

Latvijas Universitātes (LU) fonda stipendiātus raksturo izkopts talants, liela enerģija un augstas darba spējas. Trīskārtējā stipendiāte, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) maģistrantūras studente Zane Katrīne Kļaviņa nupat atgriezusies no apmaiņas studijām Honkongā, kur smēlusies jaunas zināšanas un iedvesmu izglītības zinātnēs. Viņa ir apņēmības pilna palīdzēt ieviest labākās prakses arī vietējā izglītības sistēmā.

LU fonds ir iepazinis Zani Katrīni Kļaviņu jau no 2016. gada, kad viņa pirmoreiz ieguva Kristapa Morberga stipendiju. Pierādot sevi kā ļoti uzņēmīgu un perspektīvu jaunieti, Zane dižmecenāta stipendiju saņēma otrreiz, bet 2018./19. akad. gadā, uzsākot studijas PPMF “Izglītības zinātņu” maģistra studiju programmas 1. kursā, Zane saņēma prof. Ernesta Felsberga piemiņas stipendiju. Maģistra darba pētījuma tēma ir „Iecietības veicināšana 1.-3. klasēs”.

Pavasara semestrī Zane Katrīne devās apmaiņas studijās uz Hongkongu. Kā atzīst pati studente, galamērķa izvēles process nebija sarežģīts, jo iespēja pie viņas “atnāca” negaidīti – Zani uzrunāja kāda pasniedzēja, pastāstot par šo iespēju. “Ilgi nebija jādomā, jo nojautu, ka tā būs vienreizēja dzīves pieredze. Es ticu tam, ko daru, un daru to no sirds!” piebilst Zane Katrīne un labprāt dalās savos spilgtākajos iespaidos, kas gūti Āzijā.

Ko jaunu iemācījies, apguvi, uzzināji?
Atbilstoši savām interesēm un studiju jomai izvēlējos Hongkongā apgūt dažādus nozīmīgus kursus. Piemēram, kursā “Veiksmīgas sadarbības pamati un konfliktu pārvaldība” izzinājām dažādas grupu dinamikas un komunikācijas teorijas, kā arī analizējām paši savas domāšanas kļūdas. Savukārt kursā “Pozitīvu vērtību mācīšanās caur digitāliem stāstiem” apguvām modernas metodes, kā caur personīgo pieredžu stāstu digitalizēšanu iespējams dalīties ar paša mācībām un palīdzēt apgūt pozitīvas vērtības citiem. Kursā “Emociju regulācija” uzzinājām, kādos veidos iespējams “pārstrādāt” negatīvas emocijas, lai biežāk justos līdzsvarā, bet kursā “Uzplaukuma pamati: laime, iesaistīšanās, nozīme” iepazināmies ar aktuāliem pētījumiem par pateicības, iedvesmas, ieinteresētības un citu pozitīvu attieksmju saistību ar apmierinātību ar dzīvi, tās kvalitāti un veselību. Cilvēka spēja priecāties ir cieši saistīta ar spēju būt pateicīgam, un abas šīs spējas – gluži kā muskuļus – iespējams trenēt! 

Kādas ir galvenās atziņas – kas, Tavuprāt, ir kopīgs vai tieši atšķirīgs kultūrās, izglītības sistēmās un citās nozarēs?
Hongkongas kultūra ir ļoti interesanta. 156 gadus – līdz 1997. gada 1. jūlijam – Hongkonga bija Apvienotās Karalistes pavalstniecībā, līdz Ķīna pārņēma pār to kontroli. Rezultātā honkongieši (tā viņi paši sevi sauc) neizjūt sevi ne kā ķīniešus, ne kā angļus. Vide ir ļoti multikulturāla un ir augsts dažādības līmenis, rietumnieciskais iespaids ir jūtams visur. Angļu valoda ir oficiālā otrā valoda un gandrīz visi iedzīvotāji to prot, juridiskā sistēma palikusi balstīta uz Apvienotās Karalistes principiem. Ielām vēl ir palikuši angļu nosaukumi, kā piemēram “Queen Victoria Street” (Karalienes Viktorijas iela).
Hongkongiešu mīļākais dzēriens ir angļu iecienītā melnā tēja ar pienu. Tai pašā laikā ir novērojama  ķīniešiem raksturīgā nosvērtība un kūtrums. Cilvēkiem ir svarīgi “saglabāt seju” (tulkojot no angļu valodas), kas nozīmē par katru cenu uzturēt priekšstatu, ka “Esmu mierpilns, un man viss ir kārtībā”, lai gan statistika liecina, ka vietējie iedzīvotāji cieš no augstās spriedzes radītas depresijas un citām psiholoģiskām grūtībām. Emociju ekspresija Hongkongā noteikti modē nav. Taču tas publisko kopdzīvi šaurajā platībā padara visādā ziņā miermīlīgāku. Milzīgā masā visi viens pēc otra operatīvi kāpj vilcienā, bez grūstīšanās vai pārmetumiem. Brauciens notiek klusumā par spīti tam, ka stāvam gandrīz saspiedušies.

Izglītības sistēma viņiem visādā ziņā līdzinās mūsu, tikai uz skolēniem ir daudz lielāks spiediens sasniegt labus rezultātus. Vecāki bērnus jau trīs gadu vecumā ved uz kursiem, kuros viņus sagatavo iestāšanās intervijai uzņemšanai bērnudārzā. Jo labākā bērnudārzā bērniņš tiek uzņemts, jo labākā skolā mācīsies, jo lielāka iespēja, ka dabūs vietu kādā universitātē un labu darbu. Konkurence un spiediens ir tik liels, ka jauniešu pašnāvības nav reta parādība. Tāpēc Hongkongā attīstās pozitīvās izglītības pedagoģiskais koncepts – kā palīdzēt skolēniem apgūt ne tikai zināšanas un prasmes darba dzīvei, bet arī emocionālo inteliģenci, lai spētu labāk tikt galā ar izaicinājumiem, kļūtu noturīgāki pret stresu un zinātu, kur meklēt prieku, par spīti grūtībām. Hongkonga pasaulē pazīstama arī kā inovāciju centrs, kur plaukst svaigas biznesa idejas un tiek ražotas jaunākās tehnoloģijas. Cerams, ka tā tas arī paliks, jo īsi pēc manas atgriešanās Latvijā, Hongkongā notika lieli nemieri, Ķīnas valdībai mēģinot uzspiest savus likumus.

Kas ir visvērtīgākais ieguvums - īstermiņā un ilgtermiņā?
Atrodoties Āzijā, salīdzinot sociālās un izglītības sistēmas tur un mājās, novērtēju, cik mums ir daudz brīvības, vietas un iespēju, veidot tādu dzīvi, kādu vēlamies. Pieredze Hongkongā man lika padziļināti reflektēt par vērtībām, par sabiedrības uzbūvi un kultūras ietekmi uz cilvēkiem, par ciešanām un problēmām. Par to, kas ir dzīves nozīme un kā cilvēki atrod sev vietu sarežģītos apstākļos, un atrod piepildījumu. Tik daudz ko mēs, esot Eiropā, bieži uztveram par pašsaprotamu, vērtējam par zemu, aizmirstam par to pateikties katru dienu.
Nē, viss noteikti Hongkongā nebija negatīvā ziņā citādāk. Nekas nav melnbalts. Taču šī pieredze lika aizdomāties par daudziem filozofiskiem jautājumiem, kuru atbildes var pārdomāt un pārdomāt.. Kāpēc mēs tik bieži koncentrējamies uz to, kas mums trūkst? Mums vajadzētu dzīvot dziļā pateicībā par visu, kas mums ir. Ar to pietiek! Ir tik daudz!

Ko paņēmi līdzi bagāžā? Gan tiešā, gan netiešā nozīmē.
Tiešā nozīmē paņēmu līdzi mazu smaidošu budas statujiņu no Tūkstoš-budu tempļa, tumši zilu lakatu ar baltiem ziloņiem, organiskas olīveļļas ziepītes un citus mazus suvenīriņus. Netiešā nozīmē paņēmu līdzi iespaidus, kas bagātinājuši manu iekšējo pasauli.

Kāpēc citiem ieteiktu vai neieteiktu pieņemt izaicinājumu doties studiju apmaiņā uz ārzemēm?
Dzīvošana citā kultūrā var šķist kā dzīvošana citā pasaulē. Tā ir iziešana no savas komforta zonas, iziešana no ierastajām “automātiskajām” domām, iziešana no saviem sociālajiem apļiem, personīgajiem rāmjiem un atvēršanās kaut kam jaunam, interesantam un aizraujošam, kas var izmainīt gan Tavu skatījumu uz dzīvi, gan plānoto kursu! Tās ir mācībstundas, kuras nevar iegūt nekādā citā veidā un vienreizējas atmiņas un stāsti, ar kuriem iepriecināt citus, dzerot tēju pie kamīna vēsos ziemas vakaros. Un tie ir draugi, ļoti īpaši un mīļi, kurus apciemot visā pasaulē!  

Ko Tev ir sniedzis LU fonda un mecenātu atbalsts – īstermiņā un ilgtermiņā?
LU fonda un mecenātu atbalsts īstermiņā man ir sniedzis praktisku atbalstu, palīdzot finansēt dažādās izglītojošās un pašpilnveides aktivitātes, kurās iesaistījos gan studiju, gan ārpus studiju ietvaros, par ko izsaku dziļāko pateicību. Sniegtais atbalsts mani iedvesmoja darboties vēl uzņēmīgāk un centīgāk, motivēja patiešām izmantot visas iespējas apgūt ko jaunu un augt garīgi un emocionāli, lai vēlāk būtu vairāk ko dot atpakaļ līdzcilvēkiem, sabiedrībai. Ilgtermiņā es vēlos iesaistīties darbos un projektos, kas veicina pozitīvas pārmaiņas mūsu valstī, lai no manām zināšanām un pieredzes būtu labums citiem.     

Par Latvijas Universitātes fondu

Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.

 

Dalīties