Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Pieci centīgi PPMF studenti ieguvuši mecenātu stipendijas
Ilze Liepa
29.11.2018.

Šī gada 2. novembris, iespējams, bija katra Latvijas Universitātes (LU) studenta–stipendijas ieguvēja viena no priecīgākajām un nozīmīgākajām dienām studiju laikā. Diena, kad katrs LU fonda stipendijas ieguvējs varēja uzsist sev pa plecu un pats sev pateikt: “Es ar Tevi lepojos!”. Jo, kā gan var nelepoties? Mācās taču tik daudz studentu, bet stipendiju iegūst retais. Lūk, pieci no mecenātu stipendijas ieguvējiem - Raivo, Ilze, Liene, Kitija un Zane. Pieci smaidīgi un censonīgi jaunieši, kuriem stipendija būs ne tikai kārtējais “latiņš” studenta kabatā, bet ceļamaize tam, kas vēl tikai būs.

Šogad stipendiju “Ceļamaize”  saņēma LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes (PPMF) bakalaura studiju programmas "Psiholoģija" 1. kursa students Raivo Vilcāns.  Raivo saka, ka  “Stipendijas iegūšana viņam nozīmē: 1. Iespēju vairāk veltīt sevi darbam nevalstiskajā sektorā, kas bieži ir mazāk apmaksāts vai neapmaksāts; 2. Pievērsties labāk studijām; 3. Tikt atzītam (tas man nav tik svarīgi, tomēr tas ir sava veida vērtējums manai darbībai)”. Kitijas Izmailovas, kura studē LU PPMF bakalaura studiju programmas "Pirmsskolas un sākumskolas skolotājs" 2. kursā (“Ad verbum” pirmsskolas pedagoģijas studentu stipendija), sajūtas, uzzinot, ka ieguvusi stipendiju, bijušas  priekpilns satraukums. “Pirms intervijas jutu ļoti lielu satraukumu un jautāju sev – kas varētu būt tas, kas liks izvēlēties tieši mani? Taču pēc tam, kad uzzināju, ka esmu izvēlēta kā stipendijas ieguvēja, jutu satraukumu nevis no neziņas, bet no lielā prieka, kas manī raisījās, aptverot to, ka es spēju būt labākā, varu sasniegt savus mērķus un pierādīt sevi citiem. Prieks par stipendijas iegūšanu nebeidz mani iedvesmot arī šodien, jo zinu, ka finanses, kuras varu veltīt studiju darbam, iet roku rokā ar maniem sapņiem”. Liene Ekša, kura studē LU PPMF profesionālajā bakalaura studiju programmas "Speciālās izglītības skolotājs un skolotājs logopēds" 4. kursā, atbildot uz jautājumu “Kādas sajūtas Tev bija, uzzinot, ka esi ieguvusi stipendiju?”, saka, ka “Manas sajūtas, uzzinot šos jaunumus, bija fantastiskas. Beidzot noticēju sev vēl vairāk. Biju priecīga un lepna, ka es to varu un tas ir izdevies. Biju lepna, ka varu to parādīt citiem. Laimīga, viennozīmīgi laimīga. Un sapratu arī, ka tagad būs jāstrādā vēl vairāk, taču tas arī liek censties vēl vairāk. Stipendijas iegūšana man nozīmē ļoti daudz. Varēšu vairāk sevi pilnveidot un iegūt jaunas zināšanas, tas ir liels apliecinājums man, ka es varu. Un, protams, arī liels lepnums par to, ka manam dēlam būs vēl viens iemesls, ar kuru lepoties par savu mammu”.  Arī Ilze Liepa, kura studē LU PPMF profesionālajā bakalaura studiju programmā "Speciālās izglītības skolotājs un skolotājs logopēds" 4.kursā, piekrīt  Lienei,  sakot, ka “stipendijas iegūšana ļauj ticēt sev vēl vairāk. Un tieši ticība sev ļauj rīkoties drosmīgāk. Stipendija rada vēlmi darīt, par spīti grūtībām, kas sagaida. Jo grūtāks darbs, jo saldāks tā auglis”. Ne viens vien students, paužot savu viedokli,  apgalvo, ka stipendija vēl vairāk “virza” studentu uz izaugsmi. Tam piekrīt arī Zane Katrīne Kļaviņa, kura LU PPMF maģistrantūras studiju programmas "Izglītības zinātnes" 1. kursā, sakot, ka “uzzinot, ka esmu ieguvusi stipendiju, jutos saviļņota un, pozitīvā ziņā, pārsteigta. Ļoti priecājos un augstu vērtēju, ka stipendijas komisija lēmusi man dāvāt šādu godu. Stipendijas iegūšana mani iedvesmo censties un mācīties vēl vairāk, darboties vēl aktīvāk un vēl sparīgāk dzīvē virzīties uz priekšu. Izjūtu milzīgu pateicību un ļoti ceru, ka ar saviem darbiem varēšu sniegt labu arī citiem”.

Labo darbu “cikls” turpināsies, to apgalvo arī Raivo, sakot, ka “stipendija nākotnes redzējumā sniegs pieredzi (būt starp stipendiātiem, jau tagad organizējam pasākumus), pazīšanās (stipendiāti ir motivēti cilvēki, tas ir labs cilvēku vides loks, kuram piederēt), varbūt nedaudz atpazīšanu (jo esmu publicēts lapā utt., bet tas man nav būtiski), viennozīmīgi atbildību (jo stipendijas lielais mērķis ir audzināt un atbalstīt nākamos labo darbu darītājus, lai arī kādu jomu tie pārstāvētu, par to, tiesa, neuztraucos, mana darbība jau ir lielā mērā sabiedrības labumam vērsta)”.

            Pateicību izjūt ikviens no pieciem šī gada mecenātu stipendijas ieguvējiem. Pieciem jauniem, centīgiem studentiem ir izvēles iespējas, ko darīt ar saņemtajām “monētām”. Uzmest tās gaisā, lai pazūd tik pat ātri kā skaņa, kas rodas, kad monētas izbirst uz grīdas, atvērt plaukstas un dalīties, nepaiet garām, pārvērst monētas zināšanu bagātībā, nodot tās tālāk… Katrai monētai būs citāds ceļš. Katrai savs galamērķis. Lai kurp tās nestu, lai kādā kabatā tās glabātos, galvenais, lai netiek aizmirsta pateicība un cieņa pret cilvēkiem, no kuriem tās nākušas. Neaizmirst! Šobrīd ikvienam no stipendijas ieguvējiem ir iespēja dzīvot pēc šīm rindiņām – “ Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!”.  Ne vienmēr devumam jābūt materiālā veidā, arī zināšanas ir bagātība, ko varam nodot tālāk. Lai izdodas turpināt “devēju iesākto”.

 

2018./2019. GADA MECENĀTU STIPENDIJU IEGUVĒJI:

Raivo Vilcāns (stipendija “Ceļamaize”, Dr. Aina Galēja-Dravniece);

Ilze Liepa (Ramānu ģimenes stipendijas Speciālās izglītības skolotājiem, mecenāti Andris un Bettija Ramāni);

Liene Ekša (Ramānu ģimenes stipendijas Speciālās izglītības skolotājiem, mecenāti Andris un Bettija Ramāni);

Kitija Izmailova (“Ad verbum” pirmsskolas pedagoģijas studentu stipendija, mecenāts SIA “Ad verbum” un Marika Vidiņa);

Zane Katrīne Kļaviņa (Ernesta Felsberga piemiņas stipendija, mecenāts Guntis Bērziņš).